Iela, cilvēki iet, tādi, kādus to mēdz redzēt
Parasta plūsma, pūlis, bez sejas, bez balss
Cik dīvaina šodiena, kaut kas, bet kas?
Neklausa, neklausa
Iela – kâ citas, un laiks uzkaŗas
Kāds traips, kāda kļūda, un pēkšņi tu saproti
Nedzirdēta, neierasta, nerātna vaļība
Zora smaida, Zora smaida
Zora smaida ietvēm, mašīnām, gaŗāmgājējiem
Kņadai, mūŗiem, sliktajam laikam
Ar savu neapsegtu seju vējā
Ar savām kājām, kas dejo soļojot
Ar visu to, kas mums liekas tik parasts
Viņa iet un pateicas katram mirklim
Zora smaida, Zora smaida, Zora smaida
Frazes uz sienām, šķībi skatieni
Dažreiz kāds apvainojums, tas viņai vienalga
Viņa izplata savus smaidus, viņa tos tik daudz saņem
Zora smaida, nekautrīgi
Zora smaida, nerātni
Zora smaida sev, smaida tāpēc, ka viņa ir šeit
Viņa smaida to dēļ, kuŗas ir tur
To sieviešu, viņas māsu dēļ, kas nevar smaidīt
Jo asaru pilna sirds, asaru pilna dzīve
Zora smaida, Zora smaida, Zora smaida