Virs manis - klusums,
Debesis, pilnas ar lietu,
Lietus caur mani iziet,
Bet sāpju vairs nav.
Zem zvaigžņu aukstajiem čukstiem
[Mēs] Sadedzinājām pēdējo tiltu,
Un bezdibenī viss krita.
Brīvs kļūšu es
No ļaunuma un labestības.
Mana dvēsele bija uz naža asmens.
Es būtu varējis ar Tevi būt,
Es būtu varējis par visu aizmirst,
Es būtu varējis Tevi mīlēt,
Bet tā ir vien spēle.
Vēja šalkoņā man aiz muguras
Es aizmirsīšu Tavu balsi,
Un to pasaules mīlestību,
Kura mūs sadedzināja pīšļos.
Un juku es prātā,
Manā dvēselē vairs nav Tev vietas!
Esmu brīvs, kā putns debesīs,
Esmu brīvs, esmu aizmirsis, kas ir bailes.
Esmu brīvs - kā mežonīgs vējš,
Esmu brīvs īstenībā, ne sapnī!
Virs manis - klusums,
Debesis pilnas ar uguni,
Gaisma iznāk caur mani,
Un atkal es brīvs.
Esmu brīvs no mīlestības,
No ienaida un baumām,
No likteņa pareģojumiem,
No pasaules skavām,
No ļaunuma un labestības.
Manā dvēselē vairs nav Tev vietas!
Esmu brīvs, kā putns debesīs,
Esmu brīvs, esmu aizmirsis, kas ir bailes.
Esmu brīvs - kā mežonīgs vējš,
Esmu brīvs īstenībā, ne sapnī!