KAILIJA MINOGA:
Viņi sauc mani par savvaļas rozi
Bet mans vārds bija Elaiza Deja
Kāpēc viņi mani tā sauc es nezinu
Jo mans vārds bija Elaiza Deja
NIKS KEIVS:
No pirmās dienas, kad ieraudzīju viņu, es zināju, ka viņa bija tā
Viņa ieskatījās manās acīs un smaidīja,
Viņas lūpas bija rožu krāsā,
Kas auga lejā pie upes, visas asiņainas un mežonīgas
KAILIJA MINOGA:
Kad viņš pieklauvēja pie manām durvīm un ienāca istabā
Mana trīcēšana norima viņa drošajā apskāvienā
Viņš būtu mans pirmais vīrietis un ar uzmanīgu roku
Viņš noslaucīja asaras, kas plūda pa manu seju
Viņi sauc mani par savvaļas rozi
Bet mans vārds bija Elaiza Deja
Kāpēc viņi mani tā sauc es nezinu
Jo mans vārds bija Elaiza Deja
NIKS KEIVS:
Otrajā dienā es atnesu viņai puķi
Viņa bija daudz skaistāka kā jebkura sieviete, kuru esmu redzējis
Es teicu: "Vai tu zini, kur savvaļas rozes aug
Tik saldas un spilgti sarkanas un brīvas?"
KAILIJA MINOGA:
Otrajā dienā viņš atnāca ar vienu sarkanu rozi
Teica: "Vai tu dosi man savu zaudējumu un savas bēdas?"
Es pamāju ar galvu, gulēdama gultā
Viņš teica: "Ja es tev parādīšu rozes, vai tu sekosi viena pati?"
Viņi sauc mani par savvaļas rozi
Bet mans vārds bija Elaiza Deja
Kāpēc viņi mani tā sauc es nezinu
Jo mans vārds bija Elaiza Deja
KAILIJA MINOGA:
Trešajā dienā viņš aizveda mani pie upes
Viņš parādīja man rozes un mēs skūpstījāmies
Un pēdējā lieta, ko es dzirdēju bija nomurmināts vārds
Kad viņš stāvēja uz ceļiem virs manis ar akmeni viņa dūrē
NIKS KEIVS:
Pēdējā dienā es aizvedu viņu tur, kur savvaļas rozes aug
Un viņa gulēja krastā, vēja gaismā kā zaglis
Un es viņu uz atvadām noskūpstīju, sakot: "Visām skaistulēm ir jāmirst"
Un noliecos un iestādīju rozi starp viņas zobiem
KAILIJA MINOGA:
Viņi sauc mani par savvaļas rozi
Bet mans vārds bija Elaiza Deja
Kāpēc viņi mani tā sauc es nezinu
Jo mans vārds bija Elaiza Deja