Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē,
Kā lai tādā brīdī projām iet,
Ja visapkārt Vecpiebalgas pusē
Atkal baltas ūdensrozes zied.
Panāc pretī, ūdensroze mana,
Pamalē jau atvasaru jūt.
Cik gan ilga tāda ziedēšana?
Cik gan ilgi var tik skaista būt?
Tāpēc lūdzu piedod, Vecpiebalga,
Ka es nāku tavas rozes zagt!
Jo tās šonakt zied tik ļoti valgas,
Kas to zin, vai ziedēs citu nakt’.
Tālas zvaigznes zilgu gaismu laista,
Man līdz rozēm tomēr nenokļūt.
Kā gan var tik velnišķīgi skaista
Un tik bezdievīgi salta būt?