Tavi skeleti manā skapī mīt
Un man šķiet, tie grib manus iebaidīt
Tava mirāža manā tuksnesī
Un man šķiet, tā grib sauli nolaupīt
Atnāca rudens un izlija sapņi: sapņos mēs abi
Arī janvārī, tu mana vasara janvārī
Bez tevis kâ rudenī: negaisa mākoņi krīt un krīt
Tu mana vasara janvārī
Nevar būt, nevar būt vasaras par daudz, vasaras par daudz
Tuvumā, tuvu tev, jo tālumā man salst, tālumā man auksts
Piecēlās saule un aizmirsu par ziemas saliem
Un lai kâ jābrien pa sniega lielgabaliem
Uz pauzes uzliekam mēs laiku, kas skrien
Aizdzenam ziemu uz austrumiem
Atnāca rudens un izlija sapņi: sapņos mēs abi
Arī janvārī, tu mana vasara janvārī
Bez tevis kâ rudenī: negaisa mākoņi krīt un krīt
Arī janvārī, tu mana vasara janvārī
Bez tevis kâ rudenī: negaisa mākoņi krīt un krīt
Tu mana vasara janvārī
Tu mana vasara janvārī
Katram savs, katram savs: ōkeanam - tuksnesis, melnam - balts
Meklējam, meklējam reizēm atbildes tur, kur to nemaz nav
Zibens kūra ugunskuru, uz pulsa roku turot,
vērojot no malas likteņus: kuŗš kuŗu
Saki, kuŗu man jāizvēlas, kuŗu,
lai janvāŗa vidū vasara tik kļūtu?
Vai vari janvārī būt mana vasara janvārī?
Vai vari rudenī negaisa mākoņus prom aizdzīt?
Arī janvārī, tu mana vasara janvārī
Bez tevis kâ rudenī: negaisa mākoņi krīt un krīt
Tu mana vasara janvārī
Tu mana vasara janvārī