Nebij rūpju, nebij rūpju,
Nebij, mēs tās nemaz neredzējām.
Savu puķi, savu puķi,
Savu puķi audzējām un lējām.
Nebij baiļu, nebij baiļu,
Nebij, mēs to puķi nosargājām.
Droši gājām, droši gājām
Cauri ciemiem, valodām un mājām.
Neatņēma, neatņēma,
Neatņēma it neko nenieka.
Bija viena, tik tā viena,
Viena, nebija mums nekā lieka.
Tikai tā, ko lai ņemtu,
Abi bijām trūcīgi no skata.
Mīlestību, mīlestību,
To jau viņi nemaz nesaprata.
Nebij manī, nebij tevī,
Nebij tajā nekā neparasta,
Bijām tikai cilvēciņi,
Cilvēciņi no šī paša krasta.
Tikai tajā vietā tur, kur,
Tur, kur citiem dusmas, naids vai sūrums,
Nezin kāpēc, nezin kāpēc,
Nezin kāpēc maigums mums bij dots.
Neatņēma, neatņēma,
Neatņēma it neko nenieka.
Bija viena, tik tā viena,
Viena, nebija mums nekā lieka.
Tikai tā, ko lai ņemtu,
Abi bijām trūcīgi no skata.
Mīlestību, mīlestību,
To jau viņi nemaz nesaprata.