Kas mani apraka zem smagām smilšu grēdām,
To, draugi, neprasiet. Lai vārdi izpaliek.
Caur matiem atkal vēju spārnu vēdas
Kâ glāsti slīd un lūpām smaidīt liek.
Te nu es esmu. Tâpat debess logā
Aiz mākoņstikla saules apelsīns
Smej, tālāks vēl, kâ kādreiz gurdai rokai.
Bij' gaišās vasaras un ziedu dvašas vīns.
Bij' ziedu vīns...
Bij' ziedu vīns...
- Mēs tevi gaidījām, - čukst nelasītās dzejas.
Kur kavējies? Nav sapņu avots smelts,
pār kuru spoguļojās tava seja
un dzelmēs krita mirdzošs skatu zelts.
- Mēs tevi gaidījām, - šalc lielais dzīves tirgus.
Kas esat jūs? Kâ bites vārdi skrien:
Mēs moku nesēji, mēs vezumnieku zirgi,
Mēs tie, ko neapsveic neviens!
Neviens, neviens...
Neviens, neviens...
Te es esmu. Sīks akmens lielā celtnē.
Kas mani apraka, ak draugi, neprasiet –
Tam ceļā stāties tikai pūles veltas,
Kas aprakts dzīvs un sevi atriebt iet.