Divas mājas un ceplis,
un kad aust diena,
redzu kuģus
ar melniem dūmiem tālumā.
Kādā krāsā būs
rītdiena, draugs?
Katrs gadalaiks mani uzrunā,
tad es stādu olīvkoku.
Pie mana avota
nāk mans ēzelis.
Kopā mēs runājam,
dažreiz jā, dažreiz nē.
No šejienes redzu ieliņu,
kas ved uz planētu,
un dzirdu pērkonu dārdam,
jūsu melu dēļ
ne jūra, ne upe, ne saule
rīt netiks pasargātas.
Es, puisi, esmu zemnieks,
tīrā gaisā
man patīk dzīvot.
Tu, puisi, nesaproti
to, ko zeme
mums saka.
Nezinu kāpēc avota ūdens man tâ patīk.
Tu, puisi, nezini
to, kas tevi rīt gaida.
Es nedievinu nevienu karogu,
bet dalos ar savu maizi.
Es netaisos pārveidot
visu pasauli,
bet es pazīstu mazliet
pacietību un saprātu.
Ar desmit pirkstiem var radīt
mieru katrā mājā,
ar taviem desmit pirkstiem
ir dzīres karalim,
ar desmit pirkstiem var
izdarīt labāk nekâ Monsants.
Tev vēlu ticību un laimi
atrast mēness akā,
ak, nabaga mūsu māja.
Tev, kas tirgo progresu,
nauda, prieki un veiksme,
kamēr krīti regresā.
Es, puisi, esmu zemnieks...