Mirdzums mākoņos un atspīdums ezerā,
gaisma pāri krastiem un ragiem
un apkārt man tik zaļš, brīnišķīgs mežs
aiz pļāvās plīvojošas zāles
Un ar vasaru un krāšņumu un meža vēja akordiem
prieka pilnas sveic mani manas dzimtās vietas,
tiku sveicināts! – Bet kur ir mana tēva sēta,
aiz kļavu rindas ir tukši
Ir tukši, nodedzināti, iztukšoti un auksti,
kur tā atradās, atrodas kaila klints,
bet līdz ar dzestru vēju par to atnāk atmiņas
un šīs atmiņas ir viss, kas ir palicis
Un tas esmu es, kas redzēja baltu jumta kori
un atvērtu logu tajā,
tas skanēja kā klavieres un jautrs fragments
no dziesmas ar jauku melodiju
Un tas ir gluži it kā tā būtu mana tēva balss,
kad viņš vēl bija laimīgs un jauns,
pirms dziedāšanas viņa neārstējami slimajās krūtīs kļuva klusi
un viņa dzīve kļuva bēdīga un smaga
Ir tukši, ir nodedzināti, es gribu apgulties
pie ezera, lai dzirdētu viņa runu
par veco, kas ir aizgājis līdz ar laiku,
par veco Alsternas ielejā
Un viņa bēdīgas un čurkstošas atbildes, kuras viņš izdeva,
bet tik vāji, it kā tas vien tiktu izdomāts:
„Tas ir aizpūsts ar vēju pirms divdesmit ilgiem gadiem,
tas ir miris, apglabāts un aizmirsts.
Kur tu atceries sev mīļos tēlus un skatus,
kur ir tukšums gluži kā tuksnesī,
un mana mūžīgā šūpuļdziesma ir viss, kas ir palicis
no vecā Alsternas ielejā”