Kur suocās dabasi, kur beidzās syli,
Pamale leipej kai sudobrys vīns,
Kur zyli zīd azari, zyli zīd lyni,
Tī muni atguoda kumeli skrīn.
Latgola muna, syurdīne mīluo,
Sorgoj vēļ tevi svātkolnu mīrs.
- Kur suocās azari? Kur beidzās lyni?
Jī mane pyrmī puorjimtu īt.
Skaneigā aumūnē aizblūdej laiks tī,
Nūreibst i ļaunās, lai straumis jū ness.
Latgolys skaidrūs iudiņu padziers,
Asu juos myužeigais navaļnīks es.
Nagars muns sapyns svešajā naktī, –
Pīsamūds jiutūs taids teirs kai piec pierts.
Latgola, tu muna jaundīnu zeme,
Kai smuordeigs vyroks tu ļauņ sirdei spiergt.