Kâ vienmēr mēs plešamies
Kaut arī varētu mīlēt viens otru
Mēs izvēlamies ciest
Nekâ atzīties sev
Tā nekad nav mūsu vaina
Tā vienmēr ir cita vaina
Mūžīgi pamest viens otru
Lai atkal satiktos
Un ja reiz
Mēs nolaistu ieročus
Atmestu lepnumu
Aizmirstu kaŗus
Un ieskatītos viens otram acīs
Beidzot reiz
Saskaņot mūsu asaras
Prast pieņemt
Nolīdzināt pagātni
Un doties uz priekšu – tu un es
Kâ vienmēr mēs gribam sagraut
Mīlestību, par kuŗu esam sapņojuši
Ar tieksmi uz sliktāko
Atmetot labāko
Bet mēs esam šeit, viens blakus otram
Lai noveltu vainu vienam uz otru
Un gaidīt, kuŗš būs pirmais
Kas padosies
Un ja reiz
Mēs nolaistu ieročus
Atmestu lepnumu
Aizmirstu kaŗus
Un ieskatītos viens otram acīs
Beidzot reiz
Saskaņot mūsu asaras
Prast pieņemt
Nolīdzināt pagātni
Un doties uz priekšu – tu un es
Un ja reiz
Mēs nolaistu ieročus
Atmestu lepnumu
Aizmirstu kaŗus
Un ieskatītos viens otram acīs
Beidzot reiz
Saskaņot mūsu asaras
Prast pieņemt
Nolīdzināt pagātni
Un doties uz priekšu – tu un es
Beidzot reiz
Saskaņot mūsu asaras
Prast pieņemt
Nolīdzināt pagātni
Un doties uz priekšu – tu un es