Esmu izaugusi citur, bērnu spēles, zilumi uz kājām
Iemācoties no galvas vai rādot ar nosarkušiem vaigiem
Esmu sekojusi citiem, lai viņiem līdzinātos
Pat ja manā istabā uz sienas bija mana sapņotā dzīve
Var gribēt teikt un tad klusēt, lai to nodziedātu
Mana ģimene lepni skatījās, mani klausoties
Viņi man bieži teica, lai neticu ļaunam liktenim
Ka vajag tikai laiku un drosmi, un tie man ir joprojām
Neviens mani nepiespiedīs nolaist rokas
Un pat [nokrītot] lejā – es turpināšu
Neviens...
Es pazīstu cerību, slavas stundas, novītušus ziedus
Es pazīstu sirdi un uzvaras uz nesaklātām gultām
Bet kad “bravo” kliedzieni vai glāsti kļūst par atmiņām
Es domāju uzreiz par šiem solījumiem, kas jātur
Neviens mani nepiespiedīs nolaist rokas
Un pat [nokrītot] lejā – es turpināšu
Neviens cits nelems par cīņas beigām
Tikai es pati izdarīšu izvēli
Es...
Lai asaras un smiekli veido nākotni
Kopš bērnības es pati veidoju savu veiksmi
Neviens mani nepiespiedīs nolaist rokas
Un pat [nokrītot] lejā – es turpināšu
Neviens cits nelems par cīņas beigām
Tikai es pati izdarīšu izvēli
Es...
Neviens cits...
Es...
Un neviens cits