Rīgas meičām nu skumjas kļūst sejas,
Latvju zēni kaŗot projām brauc.
Klusē dažs, bet citi tikai smejas,
Šķiŗoties tie meitenītei sauc:
Paliec sveiks, mans mazais draugs,
Mani tramvajs nesabrauks,
Mani sabrauks krievu tanki
Tur tālu Volhovā, Volhovā.
Mani sabrauks krievu tanki
Tur tālu Volhovā, Volhovā.
Kaut gan tālu no dzimtenes esam,
Un no mīļās meitenītes ar',
Tomēr sirdī domas mēs tik nesam:
Ko gan mana līgaviņa dar'.
Paliec sveiks mans mazais draugs,
Mūsu mīlas laiks bij' jauks.
Gaidi mani atkal mājās
Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus.
Gaidi mani atkal mājās
Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus.
Vai tā atceras mani un gaida,
Kad pār ielām mēness gaismu lej?
Jeb jau citam laimīgi tā smaida,
Citu skūpsta, dzeŗ un jautri smej.
Paliec sveiks mans mazais draugs,
Mūsu mīlas laiks bij jauks.
Gaidi mani atkal mājās
Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus.
Gaidi mani atkal mājās
Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus.
Bet mēs traucam uz priekšu un traucam,
Mūsu naidnieks uzvarēts reiz būs.
Mūsu meičas neuzsmaidīs citam,
Gaidīs mājās pārnākam reiz mūs.
Paliec sveiks mans mazais draugs,
Mūsu mīlas laiks bij' jauks, tiešām jauks
Gaidi mani atkal mājās
Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus.
Gaidi mani atkal mājās
Tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus.