Es tevi redzu, es tevi redzu, bet mēs esam divi svešinieki.
Tu mani redzi, tu mani redzi, un tas ir – it kâ mēs runātu.
Es jautāju, es jautāju tavu vārdu, citiem.
Es tuvojos, es tuvojos, un mūsu rokas var saskarties.
Tās saskaŗas pirms nomierinātos
Un mūsu lūpas vien skatās
Mēs gaidām īsto laiku
Mēs varētu mīlēties
Bet mīlestība – no kā tā ir veidota?
Mēs varētu aplidot viens otru
Un nonākt pie tevis, pie manis
Tu varētu pat teikt, ka mani mīli
Mēs varētu arī
Mīlēt vien naktī
Tu man saki, tu man saki, ka mēs varētu runāt ārā.
Es tev sekoju, es tev sekoju, lai tevi noskūpstītu
Mēs noskūpstāmies pirms apskauties
Mēs apskaujamies pirms turpināt
Tagad, tagad ir īstais laiks
Mēs varētu mīlēties
Bet mīlestība – no kā tā ir veidota?
Mēs varētu aplidot viens otru
Un nonākt pie tevis, pie manis
Tu varētu pat teikt, ka mani mīli
Mēs varētu arī
Mīlēt vien naktī
Ļausim atnākt dienai
Tā mums pateikt
Pēc nakts
Vai tā ir mīlestība
Vai tā ir mūsu kārta
Pēc nakts
Tu esi šeit, es esmu šeit, un mēs esam divi svešinieki
Divi svešinieki...