Nāc, izslēgsim gaismu un paklusēsim,
par to, ko ar vārdiem nav iespējams pateikt,
nav iespējams uzrakstīt un nevar nospēlēt,
vienīgi paklusēt, pavisam klusēt.
Paklusēsim par to, ko jaunas meitenes
neprot vēl noslēpt un nevar aizmigt.
Par mani un par tevi paklusēsim,
paklusēsim, līdz kamēr gribēsies kliegt.
Mēness norietēja, istabā tumšs.
Cik labi, ka tu jau māki paklusēt,
par to, ko nekad tu nespētu samelot.
Par to, ko nekad es nespēšu pajautāt.
Mēs abi ar tevi gulēsim gultā,
gulēsim tā, kā sniegs un kusīsim.
Ikvienu savu asaru norīsim,
un līdz ar tām vārdus, ko nevajag teikt.
Nāc, tev uz auss vienkārši paklusēšu,
auksta ir kļuvusi tējas krūzīte.
Bet mums vēl ir iemesls, kopā paklusēt...
Bet mums vēl ir iemesls, kopā pagulēt...
Kad gaisma izlauzīsies caur mūs aizkariem,
mēs ar tevi, kā visi, atsāksim runāt.
Bet kamēr tumšs vēl ir mūsu istabā,
nāc, un kopā vienkārši...