Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros

Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,

Tauŗu skaņas kad viļņojas šurp,

Cauri pilsētas vecajiem vārtiem

Ienāk latviešu strēlnieku pulks.

Aiz aizkariem augstu pie loga

Meičas actiņas priecīgi mirdz.

Domā strēlnieki - meiča ir daiļa,

Vai kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds.

Pie miera jau strēlnieki dodas,

Kad ir pusnakts un visi jau dus.

Tikai dārzā zem ozola zariem

Mainās skūpsti, bet ozols cieš klus'.

No rīta zeltsaules staros,

Taurēm skanot pēc vienotas takts,

Dodas strēlnieki sīvajā cīņā.

Kas ir bijis, to nestāsta nakts.

Aiz aizkariem augstu pie loga

Meičas actiņas skumīgi mirdz.

Domā meiča: vai redzēšu zēnu,

Kuŗa dēļ klusi pukst mana sirds?

Jau trakot sāk rudeņa vēji,

Brāļu kapenēm pāri tie skrien.

Bāla meiča kopj strēlnieka kapu,

Rūgti rūgtajas asaras lej.

Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,

Tauŗu skaņas kad viļņojas šurp,

Cauri pilsētas vecajiem vārtiem

Ienāk latviešu strēlnieku pulks.