Kāds atstāja uguni degam
Un viņa deg dziļi naktī
Uguns pirksti, kuri satver zarus
Pūta uz uguns saišķiem
Kāds ir izlējis karstu tēraudu
Daudz nedomājot par to
Mirgojošas uguns kolonnas paceļas
Kosmosā, asiņaini sarkanas
Un kā stikls sašķīda debesis
Zvaigznes visur krīt
Mēness ir sarkans no zvaigžņu asinīm
Un arī manī ir drudža karstums
Viss debess jums spīd
Tas tādēļ, ka mana dvēsele deg.
Kāds aizdedzināja debesis
Tajā pašā laikā pārvēršot nakti par dienu
Šis spožums padara mani aklu
Šī gaisma ir sakarsējusi mani
Līdz brīdim, kad izdegšu
Es degšu šajā naktī.
Bet no oglēm un baltajiem pelniem
Tā tas ir man paredzēts
Es šodien no jauna piedzimšu
Augšāmcelšos šajā naktī.