.
.
Kad man vairs nebūs laika
Meklēt visu laiku drosmi
Kad es būšu iztērējusi 20 gadus
Lai ieraudzītu, ka viss ir mirāža
Es teikšu atvadas
Atvadas
Kad mans dēls būs liels
Un viņam vairs nebūs vajadzības pēc manis
Kad cilvēki, kas mani mīlēja
Būs aiznesti tālu no manis
Es viņiem teikšu atvadas
Atvadas
Un mana dzīve, aizmigusi maigi
Un mana sirds būs auksta
Tā vairs nepratīs pat satraukties
Tā kļūs tikai
Par nabaga pulksteni, kas jāremontē
Nebūs vairs degsmes
Nebūs vairs degsmes
Nebūs vairs sieviešu
Un mani uzticīgi draugi
Pazudīs viens pēc otra
Atzīstot, ka es biju skaista
Ka es labi esmu izgājusi savu ceļu
Tad man būs kauns no manām rokām
Man būs kauns no manām rokām
Kad man vairs nebūs laika
Meklēt visu laiku drosmi
Kad es būšu iztērējusi 20 gadus
Lai ieraudzītu, ka viss ir mirāža
Tad es dzirdēšu savas dvēseles dziļumos
Klusu balsi, kas burbuļo un rūc
Ka es esmu viena šajā pasaulē