Liepas satumst

Liepas satumst, lapās apklust vēji,

Savāds gurdums zāli lejup māc,

Un tu atkal šodien nevarēji

Atnākt šurp, kâ bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,

Ka tu nāksi tad, kad Saule riet,

Ja tu zini, ka uz citu pusi

Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,

Ka es mokos, tevi gaidot viens!

Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,

Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kâ lai zin, varbūt tâ arī labi,

Ka te sēžu skumjš un vientulīgs!

Mani draugi tagad - ceļa stabi,

Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst, lapās apklust vēji,

Savāds gurdums zāli lejup māc,

Un tu atkal šodien nevarēji

Atnākt šurp, kâ bija norunāts!