Laimdotas un Lāčplēša duets [German translation]

Lāčplēsis:

Lūk, krēsla maigi nošalc man gar seju.

Vai nebiji tā tu?

Lūk, tumša nakte zaļiem smiekliem smēja.

Vai nebiji tā tu?

Laimdota:

Lūk, maigi pērkons tālē nodunēja.

Vai nebiji tas tu?

Lūk, nodrebēja dvēsele no vēja.

Vai nebiji tas tu?

Lāčplēsis:

Lūk, sudrabas‘ras mēnesnīca lēja.

Vai nebiji tā tu?

Lūk, zvaigznīte man logā iespīdēja.

Vai nebiji tā tu?

Laimdota:

Lūk, maigi pērkons tālē nodunēja.

Vai nebiji tas tu?

Lūk, nodrebēja dvēsele no vēja.

Vai nebiji tas tu?

Lāčplēsis + Laimdota maiņās:

Lūk, sudrabas‘ras mēnesnīca lēja.

Vai nebiji tā tu?

Lūk, zvaigznīte man logā iespīdēja.

Vai nebiji tā tu?

Lūk, cerība man krūtis uzziedēja.

Vai nebiji tas tu?

Lūk, zvaigznīte man logā iespīdēja.

Vai nebiji tas tu?

* * *

Neredzama balss:

Dievs nu beidzot cilvēku radīja –

Vienu aci un ausi, divām rokām

Un kājām, teikdams:

Tev būs redzēt tik labu,

Dzirdēt tik labu

Un staigāt tikai pa labajiem ceļiem.

Būsi līdzīgs tu dieviem,

Cēlies iz mūžīga dievības gara.

Bet atnāca velns, un cilvēkam guļot,

Taisīja otru aci un ausi, teikdams:

Ļaunu tev redzēt, ļaunu tev dzirdēt,

Un staigāt tikai pa ļaunajiem ceļiem.

Nokaudams, maitādams visu,

Uz zemes radīsi niknāko pekli.