Kâ svešinieks bez atbalsta un orientieŗiem,
gribēdams runāt, es esmu klusējis,
aizmirstot, kas esmu, lai jums patiktu
Tā vietā, lai pieņemtu sevi, esmu izdarījis pretējo
Vai ir vērts?
Vai ir vērts
pavadīt visu mūžu zem bruņām?
Es sev apsolu, es sev apsolu,
apsolu būt uzticīgs sev
Es sev apsolu, es sev apsolu
atdzīvoties beidzot, kad mana sirds pukst vīrieša dēļ,
vīrieša dēļ, vīrieša dēļ
Kâ ienaidnieks
bez zobena un cerības,
meklējot bezgalību, patvērumu, skatienu,
apliecinājumu, kas man saka kaut kur,
ka man arī ir tiesības mīlēt neslēpjoties
Nav vērts,
nav vērts
pavadīt visu mūžu aiz mūŗa
Es sev apsolu, es sev apsolu,
apsolu būt uzticīgs sev
Es sev apsolu, es sev apsolu
atdzīvoties beidzot, kad mana sirds pukst vīrieša dēļ,
vīrieša dēļ, vīrieša dēļ, vīrieša dēļ, vīrieša dēļ
Ne manējie, ne čuksti,
ne mana roka, ne mana gaita,
nekad nekas mani neapstādinās, es to zvēru
Ne saites, ne aizvainojumi,
ne dūres sejā,
nekad nekas mani nenokausēs
Ja kādreiz viss tas mūs aizvaino,
mums ir jāmīl bez mitas
būt šeit, visu darīt, lai pieceltos
Tas esi tu, kam es runāju
par mūsu tiesībām, mūsu pašcieņu
Apsoli man beidzot, ka tu sev apsolīsi
Apsoli man beidzot, ka tu sev apsolīsi
Es sev apsolu, es sev apsolu,
apsolu būt uzticīgs sev