Gaismas pātagotā
Jūra kâ traka dzen
Tās vientuļos kliedzienus
Uz ostas bojām
Bērns spēlējas ārā
Ar visu sirdi tīklos
Lai izaicinātu likteni
Metot oļus
Drīz pienāks laiks
Viņš pametīs bērnību
Smiedamies par savām bailēm
Viņš izmēģinās savu laimi
Tālāk par apvārsni
Tur, kur tumsa izzūd
Viņam jāsadedzina visi tilti
Lai atrastu ceļu
Lai atrastu savu ceļu
Viņš zina, ka ausma nav uzticīga
Un viņa liktenis ir kâ šīs bangas
Kas nekad neizpleš savus spārnus
Viņš zina, ka nekas nav nežēlīgāks
Par klusumu, ko veļ jūra
Kâ glāstu vai saucienu
Viņš zina
Tad viņš dosies
Gluži tâpat kâ viņa brālis
Par kuŗu viņš runā pavisam klusu
Vakaros savās lūgsnās
Šeit nemēdz raudāt
Par kuģa pazušanu
Katram ir savas sāpes
Ko glabāt dziļi sirdī
Viņš zina, ka ausma nav uzticīga
Un viņa liktenis ir kâ šīs bangas
Kas nekad neizpleš savus spārnus
Viņš zina, ka nekas nav nežēlīgāks
Par klusumu, ko veļ jūra
Kâ glāstu vai saucienu
Viņš zina
Kortežs ir pagājis
Viņš tam nav sekojis
Viņš vairs neskaitīs lūgsnas
Viņš zina, ka viņš ir izaudzis
Nu, saspiežot zobus
Viņš met oļus
Zudušo sejā
Lai redzētu, kâ raud jūra