Ūdens
Ir tik mierīgs.
Drīz
Rudens.
Tad
Bailes parādās
Manā sejā.
Šaubas
Ņirb.
Vai esmu
Radīta sapņiem?
Drošā balsī
Saki man
Nebūt vairs:
Ēnā.
Riskēdami ne par ko nekļūt,
Mēs slēpjamies un atduŗamies pret sevi.
Ēnā
Mēs norobežojamies no sevis.
Mēs attālināmies arī no debesīm
Ēnā.
Un juzdami, ka atstājam sevi,
Lai nekas un neviens nezinātu,
Naktij iestājoties,
Noguruši no šīs dzīves pārāk īsas
Mēs kļūstam par savu ēnu.
Dvēsele
Ir gaisma.
Bet dvēsele klīst
Pa visiem ceļiem.
Mana sirds apklust,
Velns neliek mieru
Manai rītdienai.
Un tur
Zem kļavām
Kļūst auksts.
Bet tu, saki man
Nebūt vairs:
Ēnā…
(atkārtojas piedziedājums)