Aiztek upes augšup kalnu galotnēs
Pie sausiem krastiem izpeld saknes
Un tas puisēns pats sev lūdza:
“Ja tu paņem kaut ko, atpakaļ kaut kad atnes”
Pienāk rīts no bērnības uz mājām
Starp atmiņām jau brūklenāji aug
Pāri zemes ceļam manas dzīves pēdas
Cik ļoti mīļas un manējās ir šīs bēdas
Es tagad sildos uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns
Tagad sildos, sildos uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns
Tagad sildos
Ēnas izkūp, dzestra norimst tveice
Mazliet remdena, bet miera pilna sirds
Atdziest valoda, kas verdoši reiz teica:
“Katrā ledājā ir dzirkstošs sākums
Bet dedzinošas beigas”
Es tagad sildos uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns
Tagad sildos, sildos uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns
Tagad sildos, sildos uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns
Tagad sildos, sildos uz lēnas uguns
Uz lēnas uguns