Ardievas
Septembŗa samirkušiem kokiem
Viņu atmiņu saulei
Šiem saldiem vārdiem
Šiem maigiem vārdiem
Ko esmu tevi dzirdējis man sakām
Šim labumam, ko dod dziļš ceļš
Vai aizdedzināta svece
Ardievas tam, kas mēs divi bijām
Vārda “mīlēt” kaislei
Šīs ardievas
Ir bezgalīgs ceļojums
Kur zirgiem bija jācieš
Kur tavas neesamības atspulgi
Ir iezīmējuši baudas ēnu
Šīs ardievas ir vēstule no tevis
Ko es glabāšu manā sirdī
Tevis un manis ilūzija
Iespaids par dzīvi citur
Šīs ardievas
Ir tikai patiesība Dieva priekšā
Viss pārējais ir vēstules, kas jāuzraksta
Tiem, kas pateikuši viens otram “Ardievas”
Kad vajadzēja savaldīties
Tu nevari vairs nolaist acis
Kamīna uguņu priekšā
Mēs esam pazinuši citas ugunis
Kas mūs ir tik labi sadedzinājušas
Šīs ardievas
Ir mūsu ķermeņi, kas šķiŗas
Uz laika upes, kas tek uz priekšu
Es nezinu, pie kā tu aizej
Un tu nezini, kas mani apskauj
Mums vairs nebūs greizsirdības
Nebūs arī vārdu, kas liek ciest
Cik stipra bija mūsu izvēle
Tik spēcīgs ir brīdis, kad jādodas prom
Ak, šīs ardievas
Šīs ardievas
Ir ilgs pulksteņu raudiens
Un Vaterlo taures
Teikt visiem, kas jautās,
Ka šī mīlestība ir iekritusi ūdenī
No kuģa, kas bija apreibis no skumjām,
Kas mūs grauza, tevi un mani
Pasažieŗi ir izmisumā
Un es pazīstu divus, kas slīkst
Ardievas
Septembŗa samirkušiem kokiem
Viņu atmiņu saulei
Šiem saldiem vārdiem
Šiem maigiem vārdiem
Ko esmu tevi dzirdējis man sakām
Šim labumam, ko dod dziļš ceļš
Vai aizdedzināta svece
Ardievas tam, kas mēs divi bijām
Vārda “mīlēt” kaislei
Ardievas
Tas ir balts vilks savā kalnā
Un mednieki ielejā
Saule, kas mūs pavada,
Ir mēness, nožēlojams, ka gribas raudāt
Šīs ardievas līdzinās paisumiem un bēgumiem
Kas nāks visu nogremdēt
Jūrniekus ar laulātajiem
Pagātni ar nākotni
Ak, šīs ardievas
Ak, šīs ardievas
Ardievas