Viņi dzēra absintu
Kâ mēdz dzert ūdeni
Vienu sauca Verlēns
Otrais bija Rembo
Lai radītu dzeju
Ūdeni nemēdz dzert
Tu neesi Verlēns
Tu neesi Rembo
Bet kad tu saki “Es tevi mīlu”
Ak mans dievs, cik tas ir skaisti
Daudz skaistāk nekâ dzeja
Ko rakstīja Verlēns un Rembo
Tomēr, lai man patiktu gaidīt
Vēl un tad vēl
Mīlestības dziesmu
Kad pilsētā līst
Mīlestības dziesmu
Kad līst manā sirdī
Un lai dvēsele būtu iereibusi
Un lai vijoles raudātu
Es tomēr gribu to dzirdēt
Vēl un tad vēl
Tu zini, ka tā mani kaitina,
Kâ piedzēries kuģis,
Dziesma, ko rada
Tie, kas mīl viens otru un no tā mirst
Un ja mana dvēsele ir iereibusi
Tu noslaucīsi manas asaras
Viņi dzēra absintu
Kâ mēdz dzert ūdeni
Bet viens bija Verlēns
Otrais bija Rembo
Lai radītu dzeju
Ūdeni nemēdz dzert
Šodien vārdus “Tevi mīlu”
Raksta divos vārdos
Beigušies gaŗi dzejoļi
Vārdu mūzika
No kuŗas apreiba Verlēns
No kuŗas apreiba Rembo
Tāpēc es gribētu pazīt
Šos zelta dzērienus
Kas reibināja viņu sirdis
Un kas reibināja viņu bēdas
Ak, ļauj man tos pazīt
Šos zelta dzērienus
Kas mums reibina sirdis
Un tek mūsu dzīslās
Un ielej man tos iedzert
Vēl un tad vēl
Lūk, lai es apreibtu
Esmu tavs piedzēries kuģis
Ar tevi, es dreifēju
Es mīlu un no tā mirstu
Absinta tvaiki mani aizmiglo
Es redzu ziedus, kas kāpj
Pa aizskaru samtu
Kāds tad ir šis augs
Smags kâ elsiens
Tie ir viņi, kas atgriežas
Vēl un tad vēl
Ziemas ledainajā vējā
Sadzirdi viņus, viņi velkas
Verlēna pakārtie
Rimbo noslīkušie
Ko nāve ir sastindzinājusi
Sēnas melnajos ūdeņos
Man sāp viņus dzirdēt
Vēl un tad vēl
Ak, lai šis piedzēries kuģis
Mūs ved dreifā
Lai tas nogrimst ūdens dzīlēs
Un ar tevi es mirstu
Mēs dzērām absintu
Kâ mēdz dzert ūdeni
Un es tevi mīlu, es tevi mīlu
Ak mans dievs, cik tas ir skaisti
Daudz skaistāk nekâ dzeja
Ko rakstīja Verlēns un Rembo