Mēs bijām cieši kā LEGO vīri,
Ko sastiķēja tēvs ar superlīmi.
Mēs skrējām pret sauli ar ceļiem pa priekšu,
Man likās, es tevi nekad nenoskriešu.
Tos korķīšus, ko kopā krājām,
Noslēpumus, ko neatklājām,
Vai pateiks kāds, starp kurām mājām
Mēs tos noglabājām.
Man elpa aizrautos,
Ja vēlreiz mēs tur atgrieztos.
Ceļmallapas, tās slēpa brūces,
Tās vienmēr rodas, kad par daudz ir drosmes.
Visaugstākie torņi, visgarākās takas,
Mums bija par seklu visdziļākās akas.