Katedrālē

Madonna Marija pie tavām kājām

es, ceļos krītot, karsto pieri skaŗu.

Tu piedod man, tu zini, ko es daru,

tu zini, man vairs ceļa nav uz mājām.

Ko mīlas pirksti skaŗ, tam tālu,

tik tālu paliek draugi skaļi jautrie,

un rīti saulainie un novakari kautrie

vairs nesauc līdz uz nepazītu malu.

Tad jātveŗ nav nekas. Tad dzīve pati

kâ laipna viešņa pieklauvē pie durvīm...

Ak, Sāpju Māte, neticu es burvim,

es ticu tik, ka drīz sāks sarmot mati.

Un tomēr mīlu. Saproti, Madonna:

kaut skumjš un vientuļš mūžs ir kalnu sniegos,

kaut šausmas izgaist sapņu glāstos liegos,

es mīlu, mīlu, Marija, Madonna.

Mans spīts un lepnums guļ pie tavām kājām,

tu saproti, tu zini, ko es daru:

kas ziemas salā jutis pavasari,

tam nav vairs ilgu ceļu rast uz mājām.

Un tomēr mīlu. Saproti, Madonna:

kaut skumjš un vientuļš mūžs ir kalnu sniegos,

kaut šausmas izgaist sapņu glāstos liegos,

es mīlu, mīlu, Marija, Madonna.