Kad nekas nav palicis tevī

Pa septiņiem vārtiem var ienākt,

Var ienākt cilvēkā prieks

Kas zin, varbūt brīdis tāds pienāks,

Kad tavs prieks būs tev ienaidnieks.

Tu tam netici, grūti tev saprast,

Ka reizēm var būt arī tâ.

Kad ar sevi tik ļoti ir aprasts,

Ka tu smejies no itin nekā.

Kad nekas nav palicis tevī,

Tad paliks vairs tikai prieks,

Tas prieks, kas dzimst pats no sevis,

Tas prieks, kas tavs ienaidnieks.

Un tu esi ne nabags, ne bagāts,

Un nezini - laimīgs, vai nē,

Tad tu smejies, jo tâ laikam labāk,

Nekâ vaimanāt nelaimē.

Kad nekas nav palicis tevī,

Tad paliks vairs tikai prieks,

Tas prieks, kas dzimst pats no sevis,

Tas prieks, kas tavs ienaidnieks.