Es nezinu viņa vārdu, viņš nezina manējo
Viņš ir kâ dziesma, meldiņš, kas pielīp
Viņš redz to, ko mana iztēle nekad
Neizgudrotu no ilūzijām
Viņš ir pagalmā pretī, es trešajā stāvā
Kâ sapnis, kas peld uz mākoņa
Viņš uzliek savu otu uz laika līnijas
Un viss atkal kļūst skaists vienā mirklī
Viņš zīmē vārdus, atklāj niances
Pārvērš nesmuko skaistā, izdzēš neesamību
Viņš pieliek krāsu, sarkano, spilgti zilo
Viņa sirds ir dūna, viņa acis ir bezgalīgās debesis
Es neuzdrošinos viņam teikt, ka viņš ir mans visums
Ka viņš ir tas, ko es alkstu, tas, ko es neprotu izdarīt
Tas, kā man trūkst, lai dotos tur, kur garlaicība zūd
Viņa pasaule ir mana elpa, otra gaisma
Viņš zīmē vārdus, atklāj niances
Pārvērš nesmuko skaistā, izdzēš neesamību
Viņš pieliek krāsu, sarkano, spilgti zilo
Viņa sirds ir dūna, viņa acis ir bezgalīgās debesis
Un es sevi rakstu viņā kâ stāstu bez gala
Viņa nakšu saule, kas sasilda manas rokas
Esmu viņa upēs, esmu akmeņi un ūdens, kas tek
Esmu viņa ōkeans, viņa jūras, vilnis, kas viņu apskauj
Esmu viņa upēs, esmu akmeņi un ūdens, kas tek
Esmu viņa ōkeans, viņa jūras, vilnis, kas viņu apskauj
Es nezinu viņa vārdu, viņš nezina manējo