Balto liliju ziedi zem debesīm zilām kâ kristāls
Pastaigas [krītošā] sniegā, kas atgādina zvaigznes
Kļavas liktenīgas mīlestības krāsā
Es neaizmirstu it neko
Es atceros
Meža smaržas, ko kāds skaists ezers atklāj
Lielā ugunskura atspulgi uz mūsu bālām sejām
Stipra gaisma baltajās naktīs
Es neaizmirstu it neko
Es atceros
Es mīlu tavu dzeju, tavu sirdi, tavu brīvību
Tu esi vienīgā zeme, kur
Mana dvēsele nolaižas
Akcents, kuŗa noslēpumus neviens nepazīst
Kāds francis, kas traucas aizmirstajos vārdos
Neatdarināmais dziedāšanas veids
Es neaizmirstu it neko
Es atceros
Es mīlu tavus zaimus, tavu ticību, tavu cieņu
Tu esi kâ sala
Ko neviens nespēj pamest
Es mīlu tavu dzeju, tavu sirdi, tavu brīvību
Tu esi kâ sala
Ko neviens nespēj pamest
Ainavas, ko nomaina vēl labāki
Skati, ko daba neatkārto nekad
Sajūta, ka esmu iegājusi miera dārzā
Es neaizmirstu it neko
Un es atgriežos