Es pajautāju mēnesim
Un saule par to nezina
Es tam parādīju savus apdegumus
Un mēnesis pasmējās par mani
Un tâ kâ debesis neizskatījās diez cik lepnas
Un tâ kâ mana bēda nepārgāja
Es sev teicu: kāda liksta!
Un mēnesis pasmējās par mani
Es pajautāju mēnesim:
Vai tu vēl mani gribi?
Tas man teica: “Nemēdzu
Nodarboties ar šādām lietām”
Tu un es
Mēs bijām tik droši
Un dažreiz mēdzām sev teikt
Ka tā bija vien avantūra
Un ka tas neturpināsies
Man nav nekā īpaša, ko tev teikt
Un nav nekā īpaša, lai tevi sasmīdinātu
Jo es vienmēr iztēlojos sliktāko
Un labākais man liek ciest
Es pajautāju mēnesim:
Vai tu vēl mani gribi?
Tas man teica: “Nemēdzu
Nodarboties ar šādām lietām”
Tu un es
Mēs bijām tik droši
Un dažreiz mēdzām sev teikt
Ka tā bija vien avantūra
Un ka tas neturpināsies