Ja vien šonakt mēs varētu iemigt
Ziediem veidotā gultā,
Ja vien šonakt mēs varētu iekrist
Burvībā neizgaistošā,
Ja vien šonakt mēs varētu ienirt
Dzelmē jo dziļā un tumšā
Un elpot, elpot
Un elpot...
Tad eņģelis pār(i) mums nāktu
Ar acīm kā zvaigznes - tik kvēlām
Un dziļi mūs paglabātu
Iekš savām samtainām delnām.
Un lietus tad raudātu ilgi
Līdz peļķēs mums pārvērstos sejas,
Un lietus tad raudātu ilgi...
Vien neļauj, lai kādreiz tas beidzas!