Un pēc 150 gadiem mēs vairs neatcerēsimies
par tavu pirmo grumbiņu, par mūsu sliktajiem lēmumiem,
par dzīvi, kas mūs drāž, par visiem šiem ieroču tirgoņiem,
par tipiņiem, kas pieņem tur likumus valdībā,
par šo pasauli, kas dīgst, par šo pasauli, kas kliedz,
par laiku, kas iet uz priekšu, par melanholiju,
skūpstu karstumu un šo lietutiņu, kas līst,
un par ievainoto mīlestību, un visu to, kas notiek.
Tāpēc pasmaidi!
Pēc 150 gadiem mēs vairs neatcerēsimies
par vecumu, kas pārņem, par viņu krusta zīmēm,
par bērnu, kas mirst, par trešās pasaules ielejām,
par nelieti mednieku, kas nošauj balodi,
par to, ka tu biji skaista, par izskalotajiem krastiem,
par gadiem miegā, par 100 miljoniem badu cietušo,
par durvīm, kas aizveŗas, ieraugot tevi raudam,
par svinīgu steigu, kas nosoda nepamirkšķinot.
Tāpēc pasmaidi!
Un pēc 150 gadiem mēs nedomāsim vairs pat
par to, ko mēs esam mīlējuši, par to, ko esam zaudējuši.
Ņem, iztukšosim mūsu alus glāzes par ielu zagļiem!
Beigt visus uz zemes, mans Dievs! Kāda vilšanās.
Un paskaties uz šiem skeletiem, kas skatās mums cauri,
un nespītējies, nekaŗo ar viņiem.
Viņiem nepaliks nekas no mums, tâpat kâ no viņiem pašiem.
Es par to saderētu, liekot roku zem naža vai ugunī.
Tāpēc pasmaidi!
Un pēc 150 gadiem, mana mīlestība, tu un es,
mēs klusiņām būsim putni, kas dejo uz krusta.
Šajā klasificēto ballē es vēl skatos plaši –
varbūt mēs būsim izgludināti kādā tuvākā katastrofā.
Bet vairs nav ko teikt, es negribu tev likt kaut kam ticēt.
Mana mīlestība, mana mīlestība, es būšu traks no tevis.
Bet vairs nav ko teikt, es negribu tev likt kaut kam ticēt.
Mana mīlestība, mana mīlestība, es būšu traks no tevis.
Bet ko gribi tu?