Epíleg [Latvian translation]

Valkāju apavus somā

un domāšanas ziedu,

paslēptu manā beretē,

lai to neaizskartu vējš,

lai varētu to atcerēties,

lai saprastu dzīvnieku,

ko visi nēsājam sevī un ko neviens nejūt.

Zini, ka tas viss bija sīkumi,

vārdi uz mēles gala,

nosēdušies kâ atmiņas

tagadnes kastē.

Mazā nepilnība,

kas kustina katru klikšķi,

ko rada pulkstenis,

kad jūti brīdi aizejam.

Varbūt jau ilgu laiku

mēs nesaprotam, ka vējš

nepūš mūsu ķermeņu labā,

bet vispirms uz ādu un kauliem.

Varbūt mums to vairs nevajag,

varbūt vairs to neredzam.

Esam eksakta zinātne,

darbības beigas,

troksnis, ko rada tālrunis,

kad tas nezvana,

un ja tu neatrodi vairs neko no sevis,

plīvojot atmiņās.

Jūtam ceļa sliedi,

kas jau sen ir zaudējis gaismas.

Tālums to rada no aizmirstā,

jautājumiem un tumšiem kaktiem,

un tu kāpj vēl augstāk,

lai nevarētu nekad teikt,

ka neesi mēģinājis saskatīt dūmus.

Zini, ka tas viss bija spoguļi,

kas ar sauli ir sākuši liesmot,

papīri, ko esam jau pazaudējuši,

papīri, ko neesam atraduši

paātrinātos brīžos,

kas kustina katru klikšķi,

ko rada pulkstenis,

kad jūti brīdi aizejam.

Varbūt jau ilgu laiku

mēs nesaprotam, ka vējš

nepūš mūsu ķermeņu labā,

bet vispirms uz ādu un kauliem.

Varbūt mums to vairs nevajag,

varbūt vairs to neredzam.

Esam eksakta zinātne,

darbības beigas,

troksnis, ko rada tālrunis,

kad tas nezvana,

bet tur tu dzirdi citu balsi,

plīvojot atmiņās.