Esam izgājuši cauri vairāk nekâ vienai ellei
Pretī lietum un vējam
Un vētras bargumam
Esam guvuši spēku bailēs
Esam dzirkstele tumsā,
Kas izkausēs šo ledāju
Bijām krituši, esam cēlušies
Atdzimstot jaunā miesā
Un gūstot mācību
Vienmēr atcerēties pagātni
Lai neaizmirstu, kas esam,
Un turēt godā zvērestu
Ja domāju par tevi, tieku vaļā no sava svara
It kâ man būtu putna spārni
No visām lietām cēlākā ir tā, ko jūti
Murminām nemitīgi starp pukstiem
Žņaugs, kas mūs žņaudz, dara mūs vēl brīvākus
Un no ticības un prāta mēs kaļam himnu
Esam nepiekāpīgās zemes bērni
Kas nepakļaujas un neapstājas
Kâ ciprese ar dziļām saknēm
Atcerēsimies tos, kas ir aizgājuši
Un vienosimies viņu dziesmā
Kâ vienā balsī, kas skan cauri gadsimtiem
Ja esam mazi starp milzeņiem
Rīkosimies tâ, lai liels būtu katrs mūsu solis
Nedzīvosim vairs neziņā
No pagātnes rētām,
No kaujām, ko esam zaudējuši,
Vienmēr dzimst jauna cerība