Rīt nobraukt pa Amazoni
Rīt iemācīties runāt portugaliski
Rīt pārstādīt dzeltenās skalbes
Rīt pabeigt gleznot pēc vasaras
Rīt viņai bija tik daudz, ko darīt
Lēkt naktī ar izpletni
Kâ virtuōzai vijolniecei
Tikt [slavas] gaismā dažus mirkļus
Tâ nu viņa dzīvo, smejas, dejo
Rīt viņa labprāt redzēs
Veiksmes krāsu
Rīt, viņa gribētu tikai laiku
Rīt, lai iemācītu Norbertu peldēt
Rīt viņam parādīt ziloņus
Rīt viņam pastāstīt par Guliveru
Rīt, ja viņa varētu just kâ parādās
Kāda krunciņa uz viņas sejas
Varētu teikt "Es tevi vienmēr mīlēšu"
Un ticēt, ka tas ir ilgs ceļojums
Tâ nu viņa dzīvo, smejas, dejo
Rītdiena uz viņu skatās no tāluma
Un tuvojas klusumā
Rīt, rīt apstājas maija vakars
Rīt, liels un ļoti pļāpīgs tumšmatis
Rīt mēness būtu sarkans, samircis
Un viņam, viņam būtu ļoti melnas acis
Rīt, viņš viņu apskautu tik maigi
Mīlestība smietos ar nāvi
Tik stipri, ka viņa, viņa to saglabājusi
Uz visiem laikiem savā ķermenī
Tomēr viņa dzīvo, smejas, dejo
Rīt viņa labprāt redzēs
Veiksmes krāsu
Rīt, bet rītdiena jau pagājusi
Rīt, skalbes un zilā glezna
Rīt, Norbertam būs 5 gadi jūnijā
Viņam viņa atvērs plaši acis
Rīt, vispirms, vispirms ne gulēt
Baidoties nokavēt rītu
Neļaut dažām stundām aiziet
Nebaidīties sapņot par rītdienu
Tâ nu viņa dzīvo, smejas, dejo
Rīt, viņa pārāk labi zina
Savas veiksmes krāsu
Bet, kamēr viņa dzīvo, smejas, dejo
Rītdiena uz viņu skatās no tāluma
Un tuvojas klusumā
Un tuvojas klusumā