Dzīvoju uz vecās Monmartras stūŗa
Mans tēvs atgriežas piedzēries katru vakaru
Un lai mūs visus četrus pabarotu
Mana nabaga māte strādā par veļas mazgātāju
Kad esmu slima, es palieku pie sava loga
Es vēroju cilvēkus, kas iet gaŗām
Kad diena iet uz beigām
Ir lietas, kas mani mazliet biedē
Manā ielā cilvēki pastaigājas
Es viņus dzirdu čukstam naktī
Kad es iemiegu vecas dziesmas ieaijāta
Mani pēkšņi pamodina kliedzieni
Svilpieni, soļi, kas klīst
Kas iet, kas nāk
Tad klusums, kas man sasaldē visu sirdi
Manā ielā ēnas pastaigājas
Un es trīcu, man ir auksts, man ir bail
Mans tēvs reiz man teica: "Mana meita
Tu nepaliksi šeit bezgalīgi
No tevis nav nekādas jēgas ģimenei
Vajadzētu sākt pelnīt savu maizi
Vīri tevi uzskata par gana smuku
Tev tikai jāiziet ārā vakarā
Ir daudz sieviešu, kas pelna dzīvei
Klīstot pa ielām"
Manā ielā sievietes pastaigājas
Es viņas dzirdu dungojam naktī
Kad es iemiegu vecas dziesmas ieaijāta
Mani pēkšņi pamodina kliedzieni
Svilpieni, soļi, kas klīst
Kas iet, kas nāk
Tad klusums, kas man sasaldē visu sirdi
Manā ielā sievietes pastaigājas
Un es trīcu, man ir auksts, man ir bail
Un jau nedēļu nedēļām
Man vairs nav māju, man vairs nav naudas
Es nezinu kâ citas to iegūst
Bet es nespēju atrast klientus
Es lūdzu ubaga dāvanas no gaŗāmgājējiem
Gabalu maizes, mazliet siltuma
Tomēr man nav daudz drosmes
Tagad tā esmu es, no kā baidās
Manā ielā katru vakaru es pastaigājos
Var dzirdēt šņukstus naktī
Kad vējš ceļ debesīs savu veco dziesmu
Viss mans ķermenis sasalis lietū
Es vairs nevaru, es gaidu
Ka labais Dievs nāks
Lai uzaicinātu mani sasildīties pie sevis
Manā ielā eņģeļi mani aizved
Uz visiem laikiem mani murgi ir beigušies