Tas, kas paliek no mūsu mīlestības
Tā ir nožēla, kas mums ir par dienām
Kad mēs nenodevāmies mīlestībai
Kad skatieni un klusums
Ir saspringtākie vārdi
Patiesā jēga
Kas pazūd, ja mēs dejojam
Iztēlojoties sevi krītam
Tas, kas paliek no mūsu dvēselēm
Tas ir solījums, kas nāk
No kādas citas izdevības
Pat ja pasaule ārā
Nodziest un tad aizmieg
Sirdīm neapskaujoties
Es jūtu mūsu bailes aizlidojam,
Kad mūsu divas sirdis saskaŗas,
Un mūsu atmodināto ādu...
Tas, kas paliek no mūsu mīlestības
Tās ir svētās durvis uz dienām
Ko mēs aizveŗam, ļaujot
Mīlestībai nomirt
Bet man ir vienalga, ka krītu
Visa, es ļaušos
Tam, kas vibrē manī
Un kas paliek no manas mīlestības
Drosme, kas man bija
Lai izplestu platāk rokas
Un izbaudīt dažas stundas
Tâ, kâ mēs dažreiz sapņojam
Kaut arī noslēpumā
Tâ, kâ tikai bērns var ticēt
Stāstam par šo karali...