Es klaiņoju pa pamestiem siržu kvartāliem
Un apstājos pie savējiem sapņu skatlogiem
Negribot es pārbīstos no vārdiem aizmirstiem
Paslēpties zem dzelteniem samta pārklājiem
Es skatos un brīnos cauri neoniem
Cik dārgs var būt tāds prieks
Ja sirds to neaizliedz
Un sakiet man kâ
Aiz stikla ir tā
Ka viss šķiet savādāk
Tik pārlieku balts
Kâ medus tik salds
Un sāp no it nekā
Tu esi kâ no mākoņiem
Ar zīdu apklātiem
Kaut kur zem zvaigžņu putekļiem
Starp vārdiem aizmirstiem
Es stāvu pretīm skatlogiem
Ar gaismu pielietiem
Tu esi tur starp neoniem
Ar laimi pielietiem
Es skatos un brīnos
Kâ lai samaksā
Cik dārgs var būt tāds prieks
Ja sirds to neaizliedz