Caurstrāvota ar kaismīgām trīsām
Ar trakiem sapņiem, kas ir lielāki par mani
Piedzīvojot tūkstoš dažādu jūtu
Dodos projām no tevis
Starp tūkstoti naktīm, kas veido dzīvi
Un apvāršņiem, ko neredzu vairs
Juceklīgi starp nogurušiem tēliem
Iznirsti arī tu
Zini, par tevi es tik daudz domāju
To zini, tevi jūtu tik daudz... un vairāk
Tevi tik daudz gaidīju
Zini, par tevi es tik daudz domāju
Ceļo prāts manās atmiņās
Ceļo dažreiz nostalģijā par tevi
Paliek salds maigums, ko
Atstāj laiks un kas ir ieslēgts tevī
Acis pie apvāršņa saulrietā, ko tu būtu gribējis
Rokas apskauj nogurušās un trauslās sirdis
Laiks, kas nenoveco fotografijā
Bet no kā paliek tukšums sirdī
Kādā vēja izkliedētā miglā
Starp zilo kristālu labirintiem
Parādās seja tam, kas ir aizgājis
Un vairs neatgriezīsies
Zini, par tevi es tik daudz domāju
To zini, tevi jūtu tik daudz...
Ceļo prāts manās atmiņās
Ceļo dažreiz nostalģijā par tevi
Kâ traka dimanta gaisma, kas
Paliek mūžīgi, mūžīgi acīs
Apvāršņos un saulrietos, ko tu būtu gribējis
Laiks, kas nenoveco fotografijā
Tik daudzos stāstos cilvēkiem, tādiem pašiem kâ mēs