Brīnos es, kad rudens diena
Tur aiz priedēm taisās aust.
Kâ pie ceļinieka krūtīm
Vari tu tik maigi snaust?
Ne tu zini, kur tam sēta,
Nedz kur likten's viņu sauc,
Kādus priekus, kādas bēdas
Dzīve viņa kausā jauc.
Mūsu kāzu drūmo dziesmu
Gāršā vētra dziedāja;
Bērzi vēsas sūnu cisas
Raibām lapām kaisīja.
Vakar tur aiz meža slēdzās
Tev uz mūžu tēva nams,
Ceļš uz manu dzimto zemi
Nenospraudīts, nezināms.
Klau, caur kokiem rīta vēsma
Iet jau rasu birdināt,
Un tu dziļā miegā smaidi…
Žēl man tevi modināt!
Brīnos es, kad rudens diena
Tur aiz priedēm taisās aust.
Kâ pie ceļinieka krūtīm
Vari tu tik saldi snaust!