Es vairs negribu neko, vien paturēt tevi
Pārpildīts ar gaismu, tu, mans ciemiņš
Man atliek tev sekot, tev – starot
Ar zeltu vai vaŗu, ar tavu vasaras sauli
Es saprotu kopš tikšanās
Kāpēc esmu gaidījis sniega putenī un atkusnī
Tava stunda manā pulkstenī ir nākusi
Laipni lūgta
Vairs nekam nav nozīmes, kopš tikšanās
Es vairs negribu neko, ne godu, ne kaunu
Ar pirkstu es rādu, ka tava zvaigzne ir cēlusies
Laipni lūgta
Man vairs nekas nav ne jāveido, ne jāšaubās
Esmu šķērsojis robežu, tu – mans pasažieris
Man atliek vien dzīvot tev, diena ir klāt
Manas grāmatas kaila lapa, tev to aprakstīt
Es saprotu kopš tikšanās
Kāpēc esmu gaidījis sniega putenī un atkusnī
Tava stunda manā pulkstenī ir nākusi
Laipni lūgta
Vairs nekam nav nozīmes, kopš tikšanās
Es vairs negribu neko, ne godu, ne kaunu
Ar pirkstu es rādu, ka tava zvaigzne ir cēlusies
Laipni lūgta
Vai tā bija decembŗa diena?
Vai tas bija jūlija vakars?
Ja tev to pajautā, tu vari to izdomāt
Vai bija tâ, ka es tev biju jāgaida?
Vai bija tâ, ka tu biji man jāsauc?
Kuŗš no mums diviem bija sācis?
Vai tas bija ārā vai tavā istabā?
Vai tā bija sākumā tava ideja?
Vai tu izliecies, ka aizmirsi?
Vai tie maigie vārdi nāca no tevis?
Vai tas biju es, kas tevi apskāva?
Pirmo reizi, kad es tevi biju saticis
Es saprotu kopš tikšanās
Kāpēc esmu gaidījis sniega putenī un atkusnī
Tava stunda manā pulkstenī ir nākusi
Laipni lūgta
Vairs nekam nav nozīmes, kopš tikšanās
Es vairs negribu neko, ne godu, ne kaunu
Ar pirkstu es rādu, ka tava zvaigzne ir cēlusies
Laipni lūgta
Es vairs negribu neko, vien paturēt tevi