1. Vējš no ziemeļaustrumiem skrejceļš nulle trīs,
Līdz šejienei es dzirdu motorus.
Kā bulta viņa garām aiznesas
Un manās ausīs dūc,
Un slapjais asfalts dreb,
Kā plīvurs lietus put,
Līdz brīdim, kad tā paceļas un peld
Saulei pretī.
Piedziedājums: Virs mākoņiem brīvībai jābūt neierobežotai.
Visas bailes, visas rūpes, tā saka,
Paliek zem tiem paslēptas un tad
Tas viss, kas mums šķiet liels un svarīgs,
Pēkšņi izrādās nenozīmīgs un mazs.
2. Es to vēl ilgi vēroju,
Redzu to mākoņos kāpjam,
Līdz gaismas pamazām
Pilnīgi izplūst lietainā pelēkā krāsā.
Manas acis jau ir
Pazaudējušas šo niecīgo punktu.
Tikai no attāluma skan vienmuļa
Dzinēju dūkoņa.
Piedziedājums: Virs mākoņiem brīvībai jābūt neierobežotai.
Visas bailes, visas rūpes, tā saka,
Paliek zem tiem paslēptas un tad
Viss tas, kas mums šķiet liels un svarīgs,
Pēkšņi izrādās nenozīmīgs un mazs.
3. Tad viss ir kluss, es eju,
Lietū piemirkst mana jaka,
Kāds gatavo kafiju
Gaisa satiksmes uzraudzības telpā.
Peļķēs peld benzīns,
Mirgo kā varavīksne.
Mākoņi tajos atspīd.
Es labprāt būtu līdzi lidojis.
Piedziedājums: Virs mākoņiem brīvībai jābūt neierobežotai.
Visas bailes, visas rūpes, tā saka,
Paliek zem tiem paslēptas un tad
Viss tas, kas mums šķiet liels un svarīgs,
Pēkšņi izrādās nenozīmīgs un mazs.
Piedziedājums: Virs mākoņiem brīvībai jābūt neierobežotai.
Visas bailes, visas rūpes, tā saka,
Paliek zem tiem paslēptas un tad
Viss tas, kas mums šķiet liels un svarīgs,
Pēkšņi izrādās nenozīmīgs un mazs.