Ar laiku...
Ar laiku aiziet, viss aiziet
Tiek aizmirstas sejas, tiek aizmirstas balsis
Kad sirds vairs nepukst priekā,
nav vērts vairs iet meklēt tālāk
Vajag ļauties, tas ir ļoti labi
Ar laiku...
Ar laiku aiziet, viss aiziet
Tas, ko apbrīnojām, ko gaidījām lietū
Tas, ko pamanījām ar acu kaktiņiem,
Starp vārdiem, starp rindām un zem
nomaskētā zvēresta, kas izzūd naktī
Ar laiku viss izgaist...
Ar laiku...
Ar laiku aiziet, viss aiziet
Pat visjaukākās atmiņas
Tas tev liek justies tik satriecoši
Atmiņu galerijā es rakņājos aizmirstības plauktos
Sestdienas vakarā, kad maigums aiziet pavisam viens
Ar laiku...
Ar laiku aiziet, viss aiziet
Tas, kam ticējām katrā sīkumā
Tas, kam dāvājām niekus un dārgumus
Kā dēļ bijām pārdevuši savu dvēseli par dažiem grašiem
Kā priekšā rāpojām kâ rāpo suņi
Ar laiku iet, viss iet labi
Ar laiku...
Ar laiku aiziet, viss aiziet
Tiek aizmirstas aizraušanās, tiek aizmirstas balsis,
kas jums pavisam klusi teica nabaga vārdus
"Neaizkavējies pārāk ilgi, galvenais – nesaaukstējies"
Ar laiku...
Ar laiku aiziet, viss aiziet
Un tu jūties sirms kâ nodzīts zirgs
Un tu jūties nosalis nejaušā gultā
Un tu jūties vientuļš varbūt, taču rāms
Un tu jūties zaudēto gadu piekrāpts
Tad tiešām, ar laiku mēs vairs nemīlam