Dažu ceļotāju sarunas aizsegā
apsēžas krēsli ārpus kafejnīcas.
Kāds suns pietupstas un negribīgi kasa kādu domu.
Un mēs izniekojam pēcpusdienu, es un šī atblāzma
no sienām, kas nokrāsotas baltā.
Ir kāda vieta, kur eju, kur dzīve iet pamazam.
Jau redzi,
ka nav nekādas steigas, esam mūžīgi
un ejam palēninājumā pa izlaidīgām ielām.
Tagad, kad nav nekā jauna,
tagad, kad viss ir labi.
Eju ar vērotāja acīm
vēsā mierā, ieslēgtā ar kādu pogu.
Dalām laiku,
kamēr tēlojam vecus ne-paziņas.
Nekad nevalkāju kurpes,
esmu pārdevis zeķes.
Dzīvoju vietā, greznojot dziesmas,
ciematā pie jūras, kur mēness parādās pamazam.
Jau redzi,
ka nav nekādas steigas, esam mūžīgi
un ejam palēninājumā pa noslēpumainām ielām.
Tagad, kad nav nekā jauna,
tagad, kad viss ir labi.
Un spēlējam, lai medītu lūpas
un gaismu, kuŗai ir Polaroida garša,
un no attāluma mums smaida divi večuki,
un pēcpusdiena paiet pamazam.