Kamēr man ir 20 gadi,
kamēr man vēl ir spēks,
kamēr mana dvēsele nav mirusi
un kamēr jūtu savas asinis mutuļojam,
kamēr jūtos spējīgs
dziedāt citu dziesmu,
šodien, kamēr man vēl ir balss
un kamēr spēju ticēt dieviem,
gribu dziedāt akmeņiem, zemei, ūdenim,
kviešiem un ceļam, pa kuŗu eju,
naktij, debesīm, šai mūsu jūrai
un vējam, kas no rīta nāk noskūpstīt manu seju
Gribu veltīt balsi vētrai,
saules staram
vai lakstīgalai
kas dziedās vakara krēslā.
Kamēr man ir 20 gadi,
kamēr man vēl ir spēks,
kamēr mana dvēsele man mirusi
un kamēr jūtu savas asinis mutuļojam,
kamēr man ir 20 gadi,
šodien, kad mana sirds auļo
mīlestības dēļ
vai ieraugot bērnu raudām,
gribu dziedāt mīlestībai. Pirmajai. Pēdējai.
Tai, kas liek ciest. Tai, kas ilgst tikai dienu.
Gribu raudāt ar tiem, kas ir pavisam vieni,
bez mīlestības brien pa pasauli.
Gribu pacelt balsi, lai dziedātu cilvēkiem,
kas dzimst stāvus,
kas dzīvo stāvus
un kas stāvus mirst
Gribu un gribu un gribu dziedāt.
Šodien, kamēr man ir balss.
Kas zina, vai spēšu rīt.
Bet šodien man ir tikai 20 gadi.
Šodien man vēl ir spēks
un mana dvēsele nav mirusi,
un jūtu savas asinis mutuļojam