Visiem, kas nesvieda akmeni pretim,
Vēru es sirdi - kā tāli ver lauks;
Atnāci tu un rozi man meti -
Rozi, kas reibina, smaržo un plaukst.
Naktīs ar pirkstu kad velku uz rūtīm,
Kādu seju, lai mākoņi zin,
Ka arī mana sirds tagad krūtīs
Mūžības mīklu bez atbildes min.
Nezinu - mācīties serenādes
Vai arī bulvāŗos logus iet sist,
Draugi no rīta atnāks un lādēs:
Vai tavas smadzeņu sveces sāk dzist.
Cīruļi, saule kad sniegu prom slauka,
Apreibst no laimes un meldiju jauc;
Prātu man saplosa mīla kâ auka,
Lai nekad bijis jau nav tās daudz.