Kurš gan kādreiz nav vēlējies
Laiku izrīkot pats kā tīko:
Likt, lai gadi traucas kā vējš,
Saujā turēt mirklīti sīko.
Vienīgais, ko spēju es pats –
Dzīvot mūžu labu vai sliktu,
Paturēt vai atraidīt to,
Ko reiz likten’s plecos man liktu.
Caur mirkli mūžībā rit dzīves rats,
Bet laika upe līku ločus mētā.
Un varbūt kādreiz liktenis man dos
Uz parāda kaut ko no nepaspētā.
Bet kamēr viss ap mani vēl ir dzīvs –
Gan prieks, gan sāpes – metos tajā iekšā,
Lai raugoties uz kādreiz bijušo,
Es ticētu – pats labākais vēl priekšā.
Lai raugoties uz kādreiz bijušo,
Es ticētu – pats labākais vēl priekšā.
Kamēr mirkļi mūžībā krīt,
Kamēr laika upe vēl palo,
Airēt dzīves laivu man ļauts,
Lai pret klintīm to neizskalo.
Nav man bail no tā, kas būs rīt,
Neizmainīt liktenim dabu.
Ja vien sirdī ticība mīt,
Viss tad dzīvē notiek uz labu.
Caur mirkli mūžībā rit dzīves rats,
Bet laika upe līku ločus mētā.
Un varbūt kādreiz liktenis man dos
Uz parāda kaut ko no nepaspētā.
Bet kamēr viss ap mani vēl ir dzīvs –
Gan prieks, gan sāpes – metos tajā iekšā,
Lai raugoties uz kādreiz bijušo,
Es ticētu – pats labākais vēl priekšā.
Lai raugoties uz kādreiz bijušo,
Es ticētu – pats labākais vēl priekšā.
Caur mirkli mūžībā rit dzīves rats,
Bet laika upe līku ločus mētā.
Un varbūt kādreiz liktenis man dos
Uz parāda kaut ko no nepaspētā.
Bet kamēr viss ap mani vēl ir dzīvs –
Gan prieks, gan sāpes – metos tajā iekšā,
Lai raugoties uz kādreiz bijušo,
Es ticētu – pats labākais vēl priekšā.
Lai raugoties uz kādreiz bijušo,
Es ticētu – pats labākais vēl priekšā.