Nepieskaries savām sārtām lūpām
vairs pie manām, mazais, mīļais draugs:
kas kâ vīna kauss der klaidoņiem un žūpām,
tevī aizmirstību neizsauks.
Neliec rokas savas man ap pleciem —
zemes pievilkšanas spēks tos liec.
Sāpes spiež pirms laika palikt veciem,
bet es gribu, lai tu laimīgs tiec.
Atļauj, ka tev nosēstos pie kājām,
paklausies, ko klusi čukstu es:
sirds, kas vienmēr bijusi bez mājām,
salta ir kâ kalnu virsotnes.
Vairies dvēseles, kas dzīvo tik no niekiem —
viņām ārprāts sen vairs nava svešs,
tavai laimei, tavam dzīves priekam
svešinieces tās kâ dedzis mežs.